RAKSTĪŠANAS TRAUCĒJUMI
Speciālajā literatūrā šos traucējumus dēvē par disgrāfiju.
Rakstīšana ir automatizēts akts, tajā ir liels kustību daudzums. Šajā procesā piedalās gan pleci, gan plaukstas, gan arī pirksti, un ir jālieto gan redzes, gan sajūtu kontroles. Disgrāfijas gadījumā bērnam tiek traucēta rakstīšana pēc fonētiskā principa, attiecīgi rodas visai specifiskas rakstības kļūdas. Parasti disgrāfija nav izolēts traucējums, t.i., tas bieži novērojams kopā ar citiem, piemēram, runas vai citiem garīgās attīstības traucējumiem.
Pie rakstīšanas traucējumiem novērojami:
– burtu izkropļošana;
– burtu aizvietošana (grafiski līdzīgos aizvieto, piemēram, “m” ar “n”);
– bērns aizvieto burtus, kuri apzīmē tuvu stāvošās skaņas (piemēram, “t” un “d”);
– bērns jauc skaņu secību;
– bērns izlaiž skaņas, pievieno klāt kādu lieku skaņu;
– agramatismi (rakstos saraksta kopā vārdus);
– teikuma struktūras kropļojumi (neievēro teikuma robežas).
Lielā daļā gadījumu disgrāfija bērniem sastopama kopā ar disleksiju, lai gan tā var būt novērojama arī atsevišķi.
