Stostīšanās ir runas tempa, ritma un plūsmas traucējums, ko izraisa atsevišķu sejas (mēles, lūpu, mīksto aukslēju vai apakšžokļa) muskuļu krampji; šie krampji mēdz būt gan īslaicīgi (tādējādi izraisot īslaicīgu runas pārrāvumu), gan arī ilglaicīgi – tādi, kas neļauj runāt ilgāku laika brīdi. Logopēdiem ar stostīšanās gadījumiem nākas saskarties visai bieži.
Kādi tad pamatā mēdz būt stostīšanās iemesli?
Stostīšanās visbiežāk rodas bērniem, aptuveni 2 līdz 5 gadu vecumā. Mūsdienās izdala divus galvenos stostīšanās tipus.
Pirmais rodas bērniem ar nervu sistēmas traucējumiem. Šādas stostīšanās iemesls var būt iedzimta predispozīcija (stostīšanās sastopama arī starp radiniekiem), dzemdību trauma, smagi noritējusi mātes grūtniecība, vai, piemēram, biežas un smagas slimības dzīves pirmajos gados. Ārēji bērns izskatās pilnīgi vesels, gudrs un attīstīts, tikai stostās. Bet, apsekojot šādus bērnus neiroloģiski, parasti atklājas paaugstināts intrakraniāls (galvaskausa iekšpuses) spiediens, refleksu izmaiņas un paaugstināta krampju gatavība.
Otrs stostīšanās tips rodas bērniem ar sākotnēji veselu nervu sistēmu.
Par patiesajiem stostīšanās cēloņiem un mehānismiem joprojām tiek veikti pētījumi, tādēļ, diemžēl, mēs pagaidām varam minēt tikai pieņēmumus par iemesliem, kas var izraisīt stostīšanos. Kā liecina novērojumi, stostīšanos var radīt neirozes, ko izraisa bērna spēcīga psihiska pārpūle vai stress. Neirotiskās stostīšanās iemesli var būt ļoti dažādi: pārpūle, mācoties no galvas pārāk lielus teksta apjomus (piemēram, vecāku uzdotus dzejolīšus), uztraukums kāda radinieka (piemēram, vectēva) slimības rezultātā utt. Vienā gadījumā stostīšanos divgadīgai meitenītei izraisīja knupīša atņemšana (kas gan samērā ātri pārgāja pēc knupīša atgriešanas “likumīgajai īpašniecei”). Pie šāda stostīšanās tipa tā var pastiprināties emocionālas spriedzes vai stresa situācijās.
Gadās arī visai eksotiski stostīšanās gadījumi. Gadās, ka bērns sāk stostīties, atdarinot kādu radinieku vai draugu (paziņu). Bieži tas notiek neapzināti. Daži bērni sāk neatgriezeniski stostīties pēc tam, kad piespiedu kārtā ir “pārveidoti” no kreiļiem par labročiem.
Pēdējie pētījumi apgāž agrāk vispārpieņemto uzskatu, ka stostīšanos var radīt bērna pārbīlis. Tomēr, protams, bērnu biedēt (ar raganām, bubuļiem utt.) jebkurā gadījumā nav vēlams, jo tas var radīt cita veida problēmas. Šī paša iemesla dēļ nav ieteicams arī bērniem demostrēt filmas, kas nav paredzētas attiecīgajai auditorijai, piemēram, šausmu filmas.
Izlaižot stostīšanās neiroloģiskās īpatnības, jāatzīmē interesants fakts, ka stostīšanās praktiski vienmēr rodas uz līdzskaņiem, un tikai ļoti retos gadījumos uz patskaņiem.
Saskaņā ar statistiku, no stostīšanās pasaulē cieš 3-5% iedzīvotāju, turklāt meitenes no tās cieš aptuveni 3-4 reizes retāk nekā zēni. Visvairāk stostīšanās izpaužas pusaudža un jaunības gados, bet pēc trīsdesmit gadu vecuma simptomi parasti samazinās.
Vēl jāatceras, ka stostīšanās nekādā veidā neietekmē bērna intelektu. Kā parādījuši pētījumi, bērniem, kuri stostās, garīgās spējas nav zemākas par viņu vienaudžiem, kas no šīs problēmas necieš. Tomēr stostīšanās būtiski ietekmē bērna pašapziņu (īpaši pusaudža gados), sociālās prasmes, spēju strādāt kolektīvā un citādi socializēties.
Ko darīt, lai stostīšanās bērnam nerastos?
Vēlams, lai apkārtējo runa būtu nesteidzīga, skaidra un pareiza. Nav ieteicams ar bērnu runāt “bēbīšu” valodā. Lai gan tas tiešā veidā nesekmē stostīšanos, tomēr nelabvēlīgi ietekmē vispārējo bērna runas attīstību. Būtu vēlams ierobežot bērna kontaktu ar cilvēkiem, kas stostās (lai nerastos stostītāja apzināta vai neapzināta atdarināšana). Izvairieties no skandāliem un konfliktiem bērna klātbūtnē. Tas radīs paaugstinātu psihisku un emocionālu spriedzi bērnam, kas atsevišķos gadījumos var izraisīt stostīšanos. Nepārslogojiet bērnu ar iespaidiem un informāciju (īpaši 2 – 5 gadu vecumā). Nepiemērojiet bērnam kā soda veidu ieslodzīšanu tumšā telpā, un, protams, nesitiet viņu. Tāpat galīgi nav vēlams apsteigt bērna dabisko attīstību – nemēģiniet no viņa izveidot brīnumbērnu.
Maksimāli novērsiet fizisku traumu risku, īpaši galvas traumu iespējamību (piemēram, obligāti lietojot ķiveres, braucot ar riteni utml).
Atsevišķos gadījumos stostīšanās var pāriet, stabilizējoties bērna emocionālajam stāvoklim un novēršot stresa faktorus un/vai mainot apkārtējo vidi (kā gadījumā ar meiteni un viņas knupīti), tomēr lielā daļā gadījumu ir nepieciešama ārstēšana, kurā jāpiedalās gan logopēdam, gan neirologam, un, iespējams, arī psihologam.
Ļoti svarīgi ir pēc iespējas ātri, līdz ko atklāta stostīšanās, parādīt bērnu logopēdam. Nevajadzētu rēķināties ar stostīšanās pāriešanu pašai no sevis. Tas var notikt un tas būs lieliski, tomēr risks problēmas ignorēšanas gadījumā ir pārāk augsts – tā var izrādīties nopietna problēma, kuru vēlākos gados novērst vai mazināt būs aizvien grūtāk.
Kā runāt ar bērnu, kas stostās?
Noteikti būtu nepieciešams runāt lēnāk, nesteidzīgāk, skaidri izrunājot katru vārdu un ieturot pietiekamas pauzes. Protams, nepārspīlējot. Jāatceras, ka pastiprināta uzmanības pievēršana problēmai (tai skaitā, ar vārdiem “nesteidzies”, “neuztraucies”, “runā lēnāk”) var pastiprināt stostīšanos. Noteikti nevajadzētu pārtraukt runājošo. Stostīšanās lielā mērā ir arī psiholoģiska problēma, kas saasinās, runājošajam izjūtot stresu. Attiecīgi, ja bērns (un tikpat labi tas attiecas arī uz pieaugušajiem) būs mierīgs un pārliecināts par sevi, simptomi būs mazāk izteikti vai pat vispār nemanāmi.
Kādā no jaunākajiem pētījumiem ir atklāts, ka cilvēkiem, kas cieš no stostīšanās, ir paaugstināta dopamīna hormona izstrāde organismā. Ja šī hipotēze izrādīsies patiesa, iespējams, jau visai netālā nākotnē būs pieejami medikamenti, kas mazina vai pilnībā novērš stostīšanās simptomus. Pagaidām, diemžēl, tādi nav pieejami, tāpēc ir jāveic būtisks darbs, lai bērns ar šāda veida problēmu varētu dzīvot laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi.
Nobeigumā varu ieteikt kādu lielisku filmu, kurā attēlots diezgan spēcīgi izteikts stostīšanās gadījums apvienojumā ar situāciju, kad cilvēkam ar šādu problēmu nepieciešams teikt publisku runu. Filmā atainoti arī lieliski terapijas piemēri. Runa, protams, ir par Anglijas karali Džordžu VI un filmu “Karaļa runa” (The King’s Speech), kurā viņam nācās tikt galā ar šķietami neiespējamu uzdevumu – teikt radio uzrunu nācijai, Lielbritānijai piesakot karu Vācijai 1939. gadā. Filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem (lai gan dažviet vēsturiskā patiesība skaista kino vārdā ir mazliet cietusi), un ir tiešām interesanta, kā arī satur daudzas interesantas metodes, kā pārvarēt stostīšanās izpausmes.
13.08.2013
